Ik dienu rītausmā kādā parastā kalnu ciematā Ninhajas apgabalā (pilsēta Ninbo Čžeczjanas provincē) var ieraudzīt cilvēka siluetu, kurš cītīgi praktizē kaujas mākslu. Tā ir Čžan Hesjan, kurai ir jau 94 gadi. Visā apkaimē nevar atrast nevienu, kurš viņu nepazītu: "Viņa visu laiku dzīvo šajā ciematā, katru dienu trenē kung-fu, un  visi ciemata iedzīvotāji ir ar viņu pazīstami".

Čžan Hesjan sāka mācīties kaujas mākslu 4-5 gadu vecumā sava tēva vadībā. Dienu dienā viņa uzcītīgi pilnveidoja un norūdīja sevi nu jau deviņas desmitgades, un, kā rezultātā - neskatoties uz cienījamo vecumu, viņa ir kustīga, spēcīga un vesela.

Pirms rīta treniņa vecmāmiņa Čžan pimkārt mazgā rokas, veic senču un stila ciltstēvu pielūgsmes rituālus, pēc tam ieņem jātnieka stāju un sāk cītīgi praktizēt dūru cīņas mākslu.

Un tā katru dienu, iesākot jau tik maigā vecumā. Tikai vienu reizi viņai nācās atlikt šos nopietnos treniņus sakarā ar rokas traumu. Lūk, šādai garā stiprās sievietes pastāvībai jābūt par piemēru ikvienam.

Čžan Hesjan senči pārcēlās uz šo ciematu no Fuczjaņ provinces. Kaujas māksla - naņcjuaņ - Čžan ģimenē māca jau deviņu paaudžu garumā. Kādreiz nelielais piemājas pagalmiņš bija kung-fu "skola". Šīs vietas reputācijas pievilināti, šurp plūda neskaitāmas virtenes no kaujas mākslu apgūt gribētājiem.

"Agrāk, 80-os gados bija daudz cilvēku, kuri nāca mācīties kung-fu, katru vakaru trenējās pie mājas," - atcerās Pin Čuan In - Čžan Hesjan dēls.

Pie ieejas mājā ir augšup vedoša līkloču taka ar nogāzi. Ejot pa to uz augšu vai uz leju, vecmāmiņa Čžan vēl arvien nav ne piekususi, ne aizelsusies, neskatoties uz savu 94-gadīgo vecumu.

Gados vecā sieviete dzīvo kalna vidū. Katru dienu tā noiet vairākas stāvus slīpumus.

Čžan Hesjan atteicās pārcelties uz sava dēla jauno māju, nolēmusi dživot viena. Savā vecajā mājā viņa nesēž bez darba, visu dara pati.

Pat pati iet uz kaimiņu pilsētu, lai iepirktu pārtiku un sadzīves preces. Un tas ir ceļš 6 kilometru garumā! Laikam ne katrs vēl daudz jaunāks cilvēks ir spējīgs kājām veikt šādu attālumu.

Čžan Hasjan vēl arvien runā skanīgā balsī, un viņas rokasspiedienā jaušams spēks. Viņa ir veikusi medapskati, un viņas veselība ir nevainojama.

"Cilvēki, kas 2-3 gadus jaunāki par mani, jau lieto spieķi, bet es to pagaidām vēl nelietoju," - sarunas laikā vecmāmiņa Čžan pēc paraduma sēž uz bambusa soliņa, piespiedusi un sakrustojusi kājas. Atliek vien paklanīties tādai lokanībai tik cienījamā vecumā.

"Ja pakrīt cilvēks, kurš nav praktizējis kung-fu, tas var gūt traumu, bet es pakrītot, uzreiz varu piecelties. Norūdīt ķermeni un garu - tas ir tikai derīgi, nevar būt nekādu mīnusu," - saka vecmāmiņa Čžan par treniņu ietekmi uz veselību. Un pēc tam ar nopietnu izskatu piebilst:"Trenēt kaujas mākslu - tas ir arī morāles treniņš. Pilnveidot savus tikumus - pati svarīgākā prakse cilvēka mūžā".

Daudzie atbraukušie un arī daži mācekļi gribēja apgūt kung-fu, tikai tāpēc, lai iemācītos kauties, Čžan Hasjan ir pret šāda veida domāšanu. Viņa stingri seko cjuaņšu pierakstiem, kur senči māca "izmantot kaujas mākslu vienīgi aizsardzībai, nedrīkst iet un apspiest citus, vajag palīdzēt tuvākajiem".

Vecmāmiņa Čžan atcerējās gadījumu, kad vienreiz tā ieraudzīja vīrieti, kurš sita savu sievu. Pašsaprotami, ka viņa piegāja un aizstāvēja nabaga sievieti.

Bez kaujas mākslas, Čžan Hasjan piemīt vēl kāda īpaša meistarība - dzemdību pieņemšana. Jaunībā viņa bija kārtojusi eksāmenu un saņēmusi licenci. Sava mūža laikā vecmāmiņa Čžan ir palīdzējusi nākt pasaulē ne mazāk, kā 1000 zīdaiņiem.

Vēl viņa māk izšūt. Reiz pat tā ieguva titulu "Čempions izšūšanā". Izšūt pojenes - tās unikālā meistarība. Daudzu ciemata iedzīvotāju apģērbs - viņas roku darba rezultāts.

Arī virtuvē vecmāmiņa Čžan ir savas lietas meistare. Pateicoties labām kulinārām spējām un pietiekošam fiziskajam spēkam, viņa kādreiz pat bija lauku banketa šefpavāre, vienatnē atbildot par 20-30 galdiem un ar to viegli tiekot galā.

Tas viss pierāda faktu, ka kaujas mākslu trenēšana veicina cilvēka pilnveidošanos arī citās jomās.

Ciemata iedzīvotāji runā, ka Čžan Hesjan ir "sievietes-bruņinieka" sirds. "Viņa palīdz jebkurās lietās ciematā. Viņa ir ļoti labs cilvēks". Un patiešām, katru dienu pēc pusdienām vecmāmiņa Čžan noteikti iet pastaigā pa ciematu, lai redzētu, kam ir vajadzīga palīdzīga roka. Pin Čuan Ins saka: "Māte jūtas vislaimīgāka, kad palīdz citiem".

Pagājušajā gadā kalnu ciematiņu apmeklēja Ķīnas Centrālā televīzija un pat BBC atbrauca intervēt vecmāmiņu, kura nodarbojas ar kung-fu. Čžan Hesjan kļuva slavena, internetā to mīļi sauc par "kung-fu - vecmāmiņu". Ziņu aģentūras sāka ierasties viena pēc otras. Ne katrs gados jaunāks cilvēks spēj izturēt divu trīs stundu ilgu reportāžu, bet vecmāmiņa Čžan nekad nav bijusi sliktā omā. Tā vienmēr ir enerģiska un pret lietu izturas ar lielu atbildību.

Patreiz ciematā vēl arvien ir cilvēki, kas vakarā atklātā laukumā trenējas kaujas mākslā. Tikai atšķirībā no pagājušajiem laikiem pārsvarā tie ir padzīvojuši cilvēki, jauniešu ir maz. Pin Čuan Ins saka: "Tagad ir vairāk iespēju trenēties, salīdzinoši ar pagājušo laiku, piemēram, bumbas spēle, laukuma dejas. Bet tagad arī dzīves stress ir daudz lielāks, nekā agrāk. Mēs dzīvojam materiālā sabiedrībā, kur katrs grib pelnīt naudu. Un kaujas mākslu apgūšanas tradīcija arī izmainījās līdz nepazīšanai".

Protams, ka šodiena nav salīdzināma ar pagātni. Bet vecmāmiņa Čžan tomēr cer, ka vēl vairāk cilvēku pievērsīsies UŠU, un kaujas mākslu tradīcija tiks nodota paaudzēs.

Pirmie saules stari iespīdēja Čžan Ģimenes klusajā pagalmiņā un pieskārās "sievietes-bruņinieka" siluetam, kura cītīgi praktizēja UŠU. Kaujas mākslu tradīcija turpinās...

AVOTS:  WUDESCHOOL