Ma Huns ir viens no slavenajiem Čeņ stila meistariem. Dzīvo pilsētā Šiczjačžuanā netālu no Pekinas, bet bieži vada kursus kādās ārzemēs. Mums neizdevās viņu sastapt mājās. Tālāk izklāstītais viņa teksts žurnāla "Tautas atbrīvošanās armija" redakcijā no 1999.gada 15.maija desmit mācību grupu noslēguma sapulcē Pekinā tika pasniegts bagātīgā valodā, kur daudzi vārdi nav atrodami vārdnīcās, tādēļ tulkojumā iespējamas dažas neprecizitātes. Tomēr, šķiet, ka  materiālam jābūt visai interesantam mūsu taiczistiem. Ma Huns uzstājās " ne nepiederošajiem" - tad uzskatīsim mūsu lasītājus par piederīgiem šai mākslai. Viņš sāsta par Čeņ stilu, bet lielākā daļa viņa izteicienu attiecināma arī uz jebkuru no taiczicjuaņa stiliem. 
Biedrs Bo Dacins vairākkārt tika aicinājis mani pasniegt Pekinā, bet es nekādi nevarēju saņemties: šeit jau bijuši vairāki skolotāji - ko gan es varētu piebilst? Un tad viņš piedāvāja man uzstāties "ne nepiederošajiem" redakcijā. Paldies visiem - un lūk, es esmu atbraucis. 
"Kultūrrevolūcijas" juku laikā es izbraucu no Pekinas, bet tagad esmu atgriezies, lai nodotu citiem savas zināšanas un prasmes. To vēl sauc par "pabeidzis sienu, atgriezās Čžao". No Pekinas un citurienes šurp ieradās 82 mācekļi, un tas mani visai iepriecināja. 
15 dienas mēs pārsvarā pētījām to, ko Čeņs Čžaokujs nodeva no ģimenes kompleksiem: " lielā pozīcija" (da czja), "vecā pozīcija" (lao czja), taiczicjuaņa zemās pozīcijas pirmā daļa (di czja) - 83 formas, kā arī kustību analīze, tehniskie sitieni un to principi. Un tagad padalīšos ar savu apmēram 30 gadu ilgo pieredzi kā atbildi uz jautājumiem un ļoti cerēšu uz piezīmēm un kritiku. 
Čeņ stila vēsture ir diezgan ilgstoša, tās saturs bagātīgs. Tas sevišķi skar Čeņ Čžaokuju: tam pirmajā ceļā (ilu) ir 83 formas (ši), bet otrajā, kuru sauc arī par lielgabala lodēm (pao čuj) ir 71 forma. Ar tām mēs nodarbojamies kā ar cīņas mākslu (ušu), bet tas vienlaicīgi ir arī atveseļošanās māksla, Un ne tikai: tā vēl ir arī māksla radīt viengabalainu cilvēku. Nodarbības ne tikai norūda ķermeni, bet arī ietekmē raksturu un domas veidu - viss uzlabojas. Taiczicjuaņs - tā ir kultūra, zinātne vai zinātnes daļa par cilvēku. Tomēr vajadzīgs smags darbs, lai to apgūtu un nodotu tālāk citiem. Lai atveseļotos pats un darītu veselus apkārtējos. Nodarbojoties ar taiczi-cjuaņu, daži runā par pakāpēm, piemēram, par piecām meistarības pakāpēm. Mana vairāk, kā 30 gadu ilgā pieredze rāda, ka pētīt vajag no sešām pusēm, un nebūt nav obligāti dalīt pakāpēs. Pirmais - tā ir kārtība. Men-czi teica: "Neizgājis no kārtības (burtiski: cirkulis un leņķmērs), neiegūsi ne riņķi, ne kvadrātu". Otrais - principu izpratne. Trešais - metožu pārzināšana. Ceturtais - piespiešanās izpratne - cziņ. Piektais - darbs ar spēku - li. Sestais - izteiksmība. 
Sadalīt to līmeņos vai pakāpēs nav zinātniski. Es trenējos, pētot seno meistaru traktātus un dienasgrāmatas - tad kā šeit var runāt par pakāpēm? Šeit ir tikai sešas puses, kuras caurauž un stimulē viena otru. Atkarībā no mērķa noteiktā periodā var veltīt vairāk uzmanības kādai no pusēm, tādā veidā kompleksi apgūt taiczicjuaņu. Tāpēc jau es saku: seši tiek apvienoti vienā (ļu he i). 

1. KĀRTĪBA.

Tas galvenokārt, attiecināms uz savu ārējo formu ar mērķi piešķirt sakārtotu un dabīgu tieši ārējo formu. Tikai pareizi trenējot formu, tiek gūti panākumi un varēsi nepārtraukti paaugstināt treniņu saturu, saglabājot tradicionālo mākslu, radīt stabilu nākotnes bāzi. Tāpat, kā nedrīkst domāt par mājas izdaiļošanu, pirms māja vēl nav uzcelta.
Formas - tās ir kompleksa īpašā stila ārējo izpausmju pārstāvji. Pozas un kustības ir iztrenētas ar sirds asinīm daudzu gadsimtu laikā, par pamatu ņemot filosofiskus principus un kaujas paņēmienus. Tāpēc nevajag uz to skatīties augstprātīgi un, jo sevišķi, patvaļīgi izmainīt. Nereti tas notiek ar tiem, kas jau nodarbojušies dažus gadus. Tā bija arī ar mani: agri sāku nodarboties, ātri apguvu, un pēc dažiem gadiem piepeši pamanīju, ka izpildu ne pēc tēla. Tas tāpēc, ka iesākumā netika ielikta bāze. 
Skolotājs Čeņs Čžaokujs teica, ka šie vingrinājumi ir "ar bagātīgu saturu, ar ļoti smalku kustību sadalījumu, roku formas (šousin) paņēmieni rokām (šoufa), soļu formas un paņēmieni (busin, bufa), paņēmieni korpusam (šeņfa), acīm (jaņfa), dzijas uztīšanas paņēmieni - tas viss tiek smalki pieprasīts. Protams, ka vēl ir katrai kustībai kāju nolaišanas virziens un roku iztiepšanas leņki, kas arī precīzi jāizpilda.

Vēl viņš runāja par trīs "vietas sasniegumiem": kustībām, spēka pielikšanu - cziņ un "acu garam" (czinšeņ). Vai nu: domai, enerģijai un spēkam (i, ci, li). Vēl eksistē šādas prasības visām formām un kustībām: galvvidus piespiešanās tukša vadība, korpuss - precīzi centrēts, atvēršana un aizvēršana tiek savstarpēji pārvaldītas, tukšais ar pilno mainās, plecu iegremdēšana - nokārt elkoņus, ievilkt krūti - nolaist jostasvietu, atslābināt sēžas muskuļus - saliekt ceļgalus, viegls iegremdējums ar gatavību, daņtjaņ virza kustības, mīkstais ar stingro tiek savstarpēji atbalstīti, krustu labā un kreisā puse tiek iegremdēta ar apgriešanos, paslēpenes smaguma centrs, pagriežoties atpakaļ, iet pa loku uz leju, u.t.t. 
Pamatprasības jāizjūt ikkatrā formā un katrā kustībā. Jāmācās ir pēc tradicionāliem traktātiem, nedrīkst sevi uzskatīt par gudrāku un jebko izmainīt. Piesaucu visus ievērot tradīcijas! Kāds piedāvā jebko vienkāršot, lai sasniegtu plašāku izplatību. Es līdz nāvei tam nepiekritīšu. Tomēr var padziļināt izpratni.
Daži saka: tradīcija ir māte, kaut pārgriežot nagas saiti, asinssakarība tomēr paliek. Cilvēkam un kultūrai ir vienādi principi. Tieši tādēļ mums jāciena labas tradīcijas, nododot tās mantojumā. Es esmu praktizējis vairākas desmitgades, pētījis un ar ķermeni izjutis kompleksu, kuru nodevis skolotājs Čeņ Čžaokujs, sajutu, ka šie kompleksi ir gan racionāli, gan zinātniski. Tātad mums ir jāsaglabā "pirmatnējo aromātu" traktātos par vingrošanu un vingrinājumu kompleksiem. Pārtaisīšana, pat sacīkšu dēļ, ir kaitīga. 
Protams, jebkuram meistaram ir jāpārņem visvērtīgāko no citām skolām, neieciklējoties tikai uz savu galmu. Tas nozīmē, ka vajag saglabāt tradīciju īpatnības, bet vienlaikus jāiekrāj citu skolu visvērtīgākais. Apmācības sākumā ar sirdi un prātu jāapgūst komplekss, jāmācās noteikumi, jāieliek pamati, jāatdarina, jākopē ārējā forma. Turpmāk, pakāpeniski paaugstinot līmeni, jāizmanto no citiem aizgūtās vērtības. Un, kad tu izmanto citu pieredzi, tad tiek uzlabota arī savas skolas kārtība. Taču, tikai apgūstot savējo, drīkst tikties ar citiem. Tikai zinot savus pamatus, drīkst tos salīdzināt ar citiem. Kārtība nerodas ar pirmo soli. Bieži vien iesācēji sekojot vienam, aizmirst par otru, jo pastāv prasība "ja sakustējies kas viens - vairs nav nekā nekustīga". Visām ķermeņa daļām jākustas saskaņoti un harmoniski. Uzreiz visu atcerēties nav iespējams, apgūšanai nepieciešama vairākkārtēja atkārtošana. Bieži mācekļi šodien apgūst roku kustības, rīt - kāju kustības, parīt domā par krūti un jostasvietu, par kustības virzību daņtjaņ laukā u.t.t. Soli pa solim tu iedziļinies un apgūsti kārtību. 
Ielicis pamatus, vari pievērst uzmanību arī citas skolas vingrinājumiem. Esmu vērojis citu veidu taiczicjuaņus, pat Mazā Pūķa Li vingrojumus (ķīniešu valodā Li Sjaolun, Rietumos tiek saukts par Brjūss Li - M.B.), arī taizemes un citas, un pētjis tās. Esmu nonācis pie secinājuma, ka no vienas puses, mūsu komplekss ir pārāks un zinātnisks, bet no otras puses, ir iespējams pieņemt un izmantot to, kas nerunā pretī mūsu skolas pieņematajiem principiem un formām. Piemēram, Jan un U-Skaļajā tiek prasīta atslābšana. Par to ir labi runāt - un mēs to varam aizņemties. U-Kareivīgajā stilā iek runāts par darba spēka (gunli) trenēšanu, par ko citās skolās netiek runāts - tas ir jānoskaidro. Bet, ja nav izveidoti paša pamati, tad tā arī nenoskaidrosi, ko jāuztver, un ko ne. Kā arī nenoskaidrosi, kas ir labi, un kas ir slikti. Sākumā vajag "izprast sevi", mūsu vingrinājumu noteikumus, un tikai pēc tam jāsalīdzina - tad arī "to izpratīsi". Ja dzīsies pēc svaiga tēla - iegūsi visu, bet pazaudēsi sava ķermeņa noteikumus, savu stilu. Kā teikts: staigā ar zelta trauku un prasi ēst - (ar trauku (patru) staigā un vāc ziedojumus budistu mūki - M.B.) 
Tādēļ pirmais solis - bāzes radīšana: jātiek skaidrībā ar tradicionālo kompleksu, jāsakārto katra forma, katra kustība, un pēc tam, pamatojoties uz iegūtajiem rezultātiem, atlasot labāko, pakāpeniski to papildināt. Mums ir teicami apstākļi: Čens Čžaokujs atstājis mums ģimenē mantotu traktātu "Ķermeņa izmantošanas pilnīga grāmata" (Ti jun cjuaņ šu) ar ļoti vērtīgiem materiāliem. 
Skolotājs uzrakstīja melnrakstu, bet mēs noslīpējām tekstu, neizmainot saturu. Vēlāk pievienojām arī ilustrācijas. Pēc šīs grāmatas ir jāmācās ikvienam. Skolotājs Čeņs teica: "Šīs vingrošanas izstrādes process - nepārtraukta kļūdu labošana". Tāpēc papidināšanas un uzlabošanas process - vienlaicīgi ir arī nepārtraukts kustību uzlabošanas process kārtības sasniegšanai. 

2. RINCIPU IZPRATNE.Taiczicjuaņs - tā ir kultūras daļa. Kultūra runā par domāšanu. Domāšana - tā ir likumu izzināšana. Taiczicjuaņam ir savi nodarbību principi, savi īpašie domāšanas paņēmieni, t.i. dažas likumsakarīgā rakstura teorijas, kas ir izstrādātas, ilgstoši tās praktizējot. Taiczicjuaņa principu rašanās daudzveidība ir visai plaša. 
Taiczi-cjuaņs - ir daļa no ķīniešu tradicionālās kultūras, bet to ir pētījusi arī mūslaiku zinātne. Tā ka, lai  izprastu principus, jāpapēta ķīnas klasiskās filosofijas mācību par pārmaiņām, par lielo robežu un iņ-janu, tradicionālo medicīnu un tradicionālo mācību par dzīvīguma uzaudzēšanu (janšen), par kaujas mākslu, par estētiku un daudz ko citu. Un tajā pat laikā jāpapēta arī mūslaiku bioloģiju, psiholoģiju, kustību mehāniku un citu, kas attiecināms uz cilvēku. Visa tā vidū pats pirmais būtu - mācība par lielo robežu un iņ-janu, attiecināms uz iczinistiku. Izrunājot "Lielās robežas vingrinājumi" (taiczicjuaņs) māceklim jāizprot lielās robežas principus. Tie ir viens otru apskāvušie iņs un jans.
Izteiciens "sakustējies, un sašķēlies uz iņ un janu" runā par divām pusēm, iņaino un janaino, par diviem faktoriem, diviem spēkiem, kuri ne tikai sadzīvo, bet pat savstarpēji stimulē viens otru, pieaugot vai samazinoties, neatkarīgi un tai pašā laikā apvienoti. Iņ un jans savienojas - tā ir lielā robeža, tas atdalās - tas ir iņs un jans. Īsāk sakot - savienošanās ir lielā robeža, un atdalīšanās ir iņs un jans. Sakustējies - tā ir spirāle. Noskaidrojot iņ un jana attiecības, var dziļāk izprast Taiczicjuaņa principus. 
Iņ un jana mainības likumi ir daudzveidīgi un sarežģīti, iņ-jan formu iekšējā satura apziņa ir bagātīga. Piemēram, iņ-jana simetrija (ir kreisais - vienlaikus jābūt arī labajam, ir priekšējais - neapšaubāmi jābūt arī aimugurējam, ir augšējais - jābūt arī apakšējam, attīstoties kreisajam, samazinās labais, attīstoties labajam, samazinās kreisais, uz priekšu vedošam ceļam obligāti ir arī atpakaļbalsts u.t.t.). Iņs un jans savstarpēji stimulē un palielina (regulē, ja augša ir ritmiska - arī sakne ir ritmiska, ritmisks arī centrs - augša un apakša ir ritmiskas, ritmi viens ar otru savstarpēji caurausti: apakšējais un aizmugurējais, rokas un kājas, uzbrukums un atkāpšanās savstarpēji atbilst; ar ķermeni tiek izjusta visa organisma vienotība), iņs un jans - tā ir sakne viens otram (tukšais - sakne pilnajam, un otrādi,  stingrais - sakne mīkstajam un otrādi. Iņs un jans aptver viens otru, tie ir grūsni viens ar otru, (iņā ir jans, un janā arī ir iņs, aizvēršana satur atvēršanu un otrādi, stingrais satur mīksto un otrādi. Iņs un jans satur kārtību (lūzums un salikšana satur kārtību, neaizgājis, tu neatgriezīsies, aiziešana un atgriešanās ir lūzums, gribi uz priekšu - iesākumā atpakaļ, ja gribi pa kreisi - no sākuma pa labi, gribi uzbrukt - sākumā atkāpies, gribi atvērties - no sākuma aizveries, gribi uz augšu - sākumā nolaidies uz leju, un otrādi. Iņ un jana mainībai un pārtapšanai piemīt metodiskums un neizmērojamība, izmaiņām ir spirāles forma (viļņveidīga, kā neapaļš loks, S-veidā vai P-veidā bez tiešas atnākšanas vai aiziešanas). 
Taiczi-cjuaņs savā programmā balstās uz iņ-jana principiem. Šeit tiek pētīta atvēršana-aizvēršana, stingrais-mīkstais, vieglais-nogrimušais, tukšais-pilnais, ātrais-lēnais, kvadrātveida un apaļais, pārveidošana(hua)-sitiens(da), uzkrāšana un izlaišana un citas saiknes. Šo filozofisko principu pilnīga izmantošana atveseļojošajā vingrošanā, pašaizsardzībā un dažādu lietu risinājumos ļauj mums, kuri ar  to nodarbojas, visnotaļ atbilst iņ-jana lielās robežas filosofijai. Daži citzemju draugi saka, ka ķīniešu vingrojumi "lielā robeža" - tā ir filosofiska vingrošana, pēc tās var izpētīt austrumu cilvēka dzīvi, pēc tās vari izzināt tradicionālās ķīniešu filosofijas noslēpumus. Tiešām, ne bez pamatojuma. Tā ka mums kaut nedaudz jāpārzina lielās robežas principi.
Taiczicjuaņs - kaujas māksla (ušu). Kaut pašlaik tās atveseļojošais aspekts nepārtraukti pieaug, tomēr tradicionālā taiczicjuaņa jēga izpaužas tieši pašaizsardzībā, tas ir tehniskajos sitienos (cziczi). Tehnisko sitienu principi atbilst tradicionālajai ķīniešu kaujas doktrīnai. Daudzi spriedumi par vingrojumiem iziet no tādiem senajiem traktātiem, kā "Suņ-czi kaujas metodes" (suņ-czi bin fa). Taiczicjuaņa formas daudzviet iziet no "Traktāta par vingrojumiem" (Ščjuaņ czin var tulkot arī kā Dūru cīņas traktātu), ko satur Ci Cziguna "Jaunā grāmata - efektu pieraksts" (sk,grāmatā "Lielgabala sitieni" M.Libris 1998. - M.B.). No  32 formām Ci Cziguana vingrojumiem mūsu vingrošanā atrodamas 29, daudzas tehnisko sitienu idejas sakrīt ar Suņ-czi piedāvātām. Viņš ir teicis:"`Vēlāk uznāksi-ātrāk sasniegsi". Taiczicjuaņā tiek pasvītrots, ka:"Viņš nekustās-arī es nekustos, viņš nedaudz sakustējās-es sakustējos ātrāk". Suņ czinam: "četrkantainais-apstājies, apaļais-rīkojies; tāpēc labas cīņas spēks atgādina no augsta kalna ripojošu apaļu akmeni. Taiczicjuaņā visu laiku tiek runāts par apaļo, tiek dota priekšroka spirāles veida kustībām. Tā ka tomēr mums ir jāizprot kaujas māksla. 
Tradicionālā ķīniešu medicīna un tās teorija satur trīs visai konkrētas īpatnības. Pirmā - viengabalaina pieeja, kas balstās uz likuma:"Noteicis simptomus, sāc ārstēt". Otrā - iņ-jan līdzsvara teorija. Trešā- ir mācība par gareniskajiem un šķērseniskajiem kanāliem. Šī trešā īpatnība sakrīt ar Taiczicjuaņa principiem un metodēm..
Čeņ stilā vienmēr tiek runāts par cziņ-spēka pielikšanas viengabalainību, par iņ-jana harmoniju, par tiešo un arī otrādo dzijas uztīšanu. Čen Siņs teica:"Taiczicjuaņs - tas ir uztīšanas paņēmiens. Spēka pielikšana-cziņ dzijas uztīšana atšķir taiczicjuaņu no citiem sporta pasākumiem. Šeit tiek pieprasīts, lai kusības (lielās un mazās, ātrās un lēnās, atverošās un aizverošās) tiktu izpildītas pa spirāli. Tas dod atveseļojošu efektu, pateicoties kanālu attīrīšanai. Tehniskajos sitienos - tā ir savdabīga spirālveida uzbrukuma taktika, kā arī pārveidošanās un iesaistīšanās. Tādēļ mums jāsaprot arī ķīniešu medicīnas teorija. Kopumā, ja visi ne tikai būs apmierināti ar ķermeņa norūdīšanu un apgūtajiem sitieniem, bet arī interesēsies par norādītā materiāla pētīšanu, tad es varu jums visiem piedāvāt pievērt uzmanību senajai filosofijai, medicīnai, kaujas mākslai, estētikai, ķermeņa mehānikai un daudz kam citam - dēļ daudzpusības, padziļināšanas un personīgā līmeņa celšanas". 
 

3. METOŽU ZINĀŠANA.Tas nozīmē zināt katras formas un katras kustības pielietojumu, to nozīmi kā tehnisko sitienu jēgu. Tās ir kaujas metodes, jo taiczicjuaņs pēc savas būtības ir kaujas māksla. Ķīniešu kaujas mākslai ir 4 prasības: drosme, spēks, viedums un metodes (izmantošanas metodes, cīņas tehnika). Jāpārvalda taiczicjuaņam piemītošās īpatnības. "Kaujā nav cilvēka - it kā ir cilvēks" ("Dūru cīņas traktāts").
Lai pretinieks ir ieņēmis kādu pozīciju un pat uzbrūk zem kāda lenķa. Visas viņa metodes: jāapvieno un jāapzina tā paņēmieni rokām, kājām, korpusam. Par to var izlasīt grāmatā "Tehnisko sitienu metodes Taiczi-cjuaņa stilā Čeņ" (arī Taizemē izdevusi izdevniecība "Tautas fizkultūra"). Tāpat var izmantot grāmatas par kaujas tehniku, kara mākslu, kā arī izmantot praktisko pieredzi. Bet principā, vienai formai piemīt vairākas nozīmes. Ar saspringtu praktisko darbu, stumjošām rokām, ar sacīkstēm, ar atsevišķu formu atstrādāšanu, ar spēka treniņiem tiek apgūtas dūru cīņas metodes, lai precīzi pārzinātu katras formas un katra paņēmiena pielietošanu.
 

4.PIEPŪLES IZPRATNE.

Tas ir atslēgas jautājums taiczicjuaņa apgūšanā, svarīgākais "robežpostenis". Varētu teikt, ka šeit iet runa par taiczicjuaņa dvēseli. Bieži tiek runāts: šīs vingrošanas metožu smalkums ir spēka pielietojums (cziņ) cirkulācijā. Van Czuņjue grāmatā "Par vingrošanām" (Cjuaņ luņ) arī norāda: "Pirmkārt-jāuzkrāj pieredze. Otrkārt-spēka pielikšanas izpratne. Tikai tad, kad būsi izpratis piepūli, tikai tad sasniegsi dievišķo". Lai noskaidrotu piepūles cirkulācijas (cziņ)īpatnības, man šķiet, ka nepieciešams sekojošais: 
1. Jāsaprot spēka avots cilvēka ķermenī. Grāmatā "Par vingrošanām" teikts: "Piepūles avots atrodas kāju pēdās". Tāpēc pieredzējis un saprotošs skolotājs vienmēr pasvītro: nodarbībās iesākumā tiek audzinātas saknes, norūda sakņu locītavas. Kad es pirmo reizi ierados Pekinā un sāku nodarboties pie Čeņ Čžaokuja, viņš tikai paskatījās uz manām kājām, un pateica: "Pazoļu daļa kustās haotiski, locītavas - arī neskaidri, arī augšējais pāris nepareizs". Vēlāk, visu laiku pētot viņa pamācības un pastāvīgi apgūstot ķermeņa mehāniku, es pakāpeniski izpratu sakņu uzaudzēšanas saprašanas svarīgumu. Lieta tāda, ka cilvēka spēks vienmēr veido pāri. Tikai pēdām balstoties uz zemes (darbojošais spēks) un gūstot atpakaļejošās elastības spēku (pretdarbības spēku), ir iespējams iegūt spēka avotu. Tāpēc, nodarbojoties ar vingrošanu, nepieciešama sakņu nostiprināšana, bet sakne rodas, nolaižoties pēdai. Nodarbojoties, vajag ar pieciem pirkstiem grābt, ķert zemi, pie kam punktam "tekošais avots" (juncjuaņ) jāpaliek tukšam, un pēdām nav jākustās haotiski.
Bieži tiek runāts: "Griežot urbi, tiek pacelta sakne - nododamā mācība nav pareiza". Skolotājs Čeņs salīdzina pēdu ar kuģa stūri: tā pārvalda virzienu. Tā ka nekādi nedrīkst to kustināt haotiski. Svarīgi ir stingri ievērot, ka dažādās situācijās ir dažāds virziens, leņķis, atvēršana-aizvēršana (aizgriešana), pēda-ass un purngals-ass un tamlīdzīgi. Pēdas pacelšanai un nolaišanai stingri jāatbilst visa ķermeņa kustībām.
2. Spēka izmaiņu ass atrodas jostasvietā. Bieži tiek teikts: "Sākums atrodas jostas-nieru asī, un izbeidzas četru virsotņu muskuļos un ādā (roku un kāju galos)". Vai arī: "Nodarbojies ar vingrojumiem, netrenējot jostasvietu - rezultātā māksla nav augsta".
Jostas zonas kustības ļoti cieši saistītas ar atveseļošanu. Šīs zonas bioloģiskie orgāni - ir svarīga daļa, kas saistīta ar ēdiena uzņemšanu un tā pārstrādi enerģijā. Tāpat tā ir arī spēka izmainīšanas ass. Nodarbojoties, jāizstrādā paradums pie jebkurām kustībām, lielām vai mazām, lai vadošā būtu jostasvietas zona (vēl tiek saukts par: vada daņtjaņ lauku). 
3. Ir jāsaprot piepūles-cziņ kustību trajektorijas. Tas nozīmē - jāsaprot sākuma punktu, pašu trajektoriju, spēka-li izmantošanas punktu, atspiešanās (atbalsta) punktu, spēka pielikšanas punktu daņtjaņ (nolaišanas punktu-lodjaņ), kā arī to mainības likumi un obligātās prasības. Grāmatā "Par vingrošanām" teikts: "Spēka-li sākums ir pēdās, aiziet pa kājām, galvenais kanclers - jostasvieta, formēšana - roku pirkstos". Tas ir, spēka (cziņli) avota sākums - jostasvietā (kur priekšpusē ir daņtjaņ lauks, aizmugurē "dzīvības vārti" min-meņ, vidū jostas skriemeļi, un apkārt vēdera un jostasvietas muskuļi). Protams, ka piepūles punkts (cziņdjaņ) var izveidoties plaukstās, bet var iziet arī plecos, elkoņos, sēžā, ceļgalos, pēdās un citās vietās. 
Kopumā - pēdas balstās zemē, zemes pretdarbības spēks (apgrieztā stingruma, elastības spēks) virzās uz jostasvietu, bet sēžas muskuļu atslābināšana, salikšana, pagriezieni, krūts un muguras saderība noved uz spēka punktu, kurš tiek izlaists ar rokām, kā arī ved uz spēka punktu, kuru izlaiž ar kājām caur krustu locītavu un gurnu kaulu.
4. Lielās robežas piepūles -cziņ īpatnības tiek noteiktas, izejot no stratēģijas un taktikas. Uzbrūk otram tas, kurš nodarbojas ar negalveno kustību, bet "es aizsargāju savu platību, nepiezemējos - neizbīdos". Man neuzbrūk - es neuzbrūku, kāds uzmācīgi uzbrūk - es uz manis aizaizsargājamās platības (aplī) no visa spēka izšķīdinu atnākošo spēku, neizejot no sava kvadrāta-apļa. Sekojot pozīcijām, pārmainu un atmetu pienākošo spēku vai, aizņemoties spēku, izlaižu to, lai viņa spēks atgriežas un iesit viņam, ar galveno mērķi - viņa svara zaudēšana. 
Tādēļ taiczicjuaņā sākuma pozīcija kā izejas punkts pieprasa atspoguļot izmaiņas, nevis sitiena veikšanu. 
Protams, ka nāvējošas cīņas gadījumā tāpat var sist tukšo, izvairoties no pilnā, savainot to, nogāzt, atmest, sagrābt, manevrēt, ātri mainīt sitienus, atkarībā no viņa izmaiņām un parādītā spēka. 
Pamatojoties uz šiem pamatprincipiem, taiczicjuaņā spēkiem jābalstās uz šādām desmit īpatnībām:
a) Pats pirmais - atslābšana. Tikai tad, kad viss ķermenis ir atslābināts-mīksts, tad var visa ķermeņa spēku savākt vienā punktā. Tam var izmantot mīksto piepūli-cziņ, "atslābināti-mīksto, atstaroti-noapaļoto".
b) Uz atslābinājuma bāzes vienā punktā tiek vākti visa ķermeņa spēki, veidojot vienotu piepūli - cziņ, un tad paliek "viens ķermenis - viena ģimene".
c) Darbojas no pretējās puses: kliedz austrumos, bet sit no rietumiem, tāda ir lūzuma piepūle. Bieži runā: "Ja nesaproti lūzumu - viss veltīgi". Vecajās grāmatās arī tiek rakstīts, ka: "Lauztām vietām ir jābūt vienmēr". Ja gribi no kreisās, tad iesākumā no labās puses, utt.
Darinot lūzumus, rada spēka aizgūšanas pozas. Lao-czi teica: "Pretējais - Ceļa kustība" (40-ais čžans). Piemēram, 2 un 3 formas kustībās "dūres sitiens pa paslēpeni" no augšas līdz lejai ir trīs lūzuma vietas: priekšējais paņēmiens - aizmugures paņēmiens un kreisais-labais-priekšējais izmainās trīskārši, viens vilnis - trīs lūzumi.

d) Neapaļš - tad loks, ne taisni - tad atpakaļ, nezaudē - neatbalsti, pārņemšana-saistīšana-pielipšana-sekošana. Pārveidošanas saistība ar sitienu, pārveidošana (hua) kalpo kā galvenā taktika piepūlei-cziņ dzijas uztīšanā, stāja precīzi centrā - priekšnoteikums piepūlei-cziņ apjomīgas spirāles veidā. Piepūlei-cziņ nav tiešu atnākšanu un aiziešanu. Šķērsskatā - kā ķēde, gareniski skatot - kā urbja galviņa. Piemēram, formā "baltais pērtiķis dāvā augli" pēdējā kustībā labā dūre un labā roka - trīs apļi. 
e) Lūzums tiek vākts pārmērīgi, iekšējā enerģija vibrē, tad izlaiž atsperīgu piepūli-cziņ, atslābināti-kustīgu, vibrējošu.
f) Kustīgā piepūle locītavu pēc locītavas uzdur-caurdur, saskaņoti-nepārtraukti kustās. 
g) Simetriskums - viegls iegremdējums plus gatavība, izstaipīšanās un izstiepšanās pāros, atbalsts uz 8 pusēm. Ir augša - jābūt arī apakšai, ir kreisais - nepieciešams arī labais, ir priekšējais - nepieciešams arī aizmugurējais.
Piemēram, formā "baltā dzērve mirdz ar spārniem" rokas savienojas, ejot slīpi, un veido simetrisku atverošo piepūli (kaicziņ). Tas ir noderīgi smaguma centra stabilitātei, dinamiskā līdzsvara saglabāšanai.
h) Tukšais un pilnais atrodas nepārtrauktā pārtapšanā tukši-kustīgā piepūlē-cziņ. Mūsu vingrošanai no sagagatavojošas līdz komplektējošai formai kā ass vienmēr ir korpuss, kurš stāv tieši centrā ar tukšu pakauša piepūles izpildi, un smaguma centrs visu laiku novirzās uz  vienu kāju, samainās tukšais ar pilno. Būdams viegli iegremdēts un esot gatavībā, augšā izveidojas pakauša piepūles tukša izveide, bet apakšā tiek mainīts tukšais ar pilno. Ar to tiek sasniegts dinamiskais līdzsvars. Līdzīgi, kā nekrītošais Vaņka-Vstaņka. Spēks cenšas atrasties neuzvaramā pozīcijā. Jans Čenfu teica: "Ja esi pazaudējis pakauša piekari - esi pa tukšo nodarbojies 30 gadus".
i) Spēka pielikšanā-cziņ, kā dzirnakmeņi, augša un apakša ir krusteniski samainītas, labais un kreisais savērpts (vēl to sauc par piepūli-šķērēm, savērpjošā spēka pielikšana - iet runa par vienu no savelšanas paņēmieniem). Tiek saskaņotas plaukstas-pēdas, augša-apakša. Šī piepūle ir pazīstama daudzās ušu skolās, Taiczicjuaņā arī tiek bieži izmantots. Piemēram, formās "savvaļas zirga krēpju sadalīšana", "kāja-viesulis", "dubultais šūpojošais lotoss", "krusteniskā kājas šūpošana". 
k) Piepūle domās: doma vada-forma seko, tad apslēptie spēki ir milzu daudzumā. Doma - cilvēka ķermenī apslēpts milzīgs spēks. Treniņu procesā katrā formā, paņēmienā vai kustībā jāizmanto apziņa. Apziņai ir naidīgā puse - pieņēmuma pretēji darbojošais spēks (pretošanās pieņēmuma spēks). Tehnisko sitienu apzināts saturs katrai kustībai ar mērķi vadīt-pievērst (daoiņ) rosina domu-enerģiju-spēku (i-ci-li) un visa ķermeņa atdarinošo, dzīvības un gara enerģijas (czin-ci-šeņs) apvienoties vienā, tādā veidā koncentrējot trīs pirmsākumus vienā, un tādā veidā visa ķermeņa spēks tiek savākts vienā punktā - piepūles punkts (cziņ). 
5. Daži piepūles izlaišanas tehniskie veidi. Vispārīgi runājot, pārinieka izlaišanas tehnika sastāv no pārveidošanas(hua), sitiena (da) un no pārveidošanas un sitiena savienojuma. Konkrēti, ar spēku tinot dziju, tieši uzspiedienā tiek izšķīdināts spēks, kurš nāk no pārinieka, pārveidošana satur sitienu (izlaišanu), ir pārveidošana - ir sitiens, kur mērķis ir piespiest pārinieku zaudēt līdzsvaru un nonākt pretējā pozā vai zaudēt pozīciju. 
Izlaižot piepūli, pirmais uzdevums ir - notvert momentu un iegūt pozīciju. Vajag censties pastāvīgi izlūkot un pētīt no  pretinieka ienākošo spēka virzienu. Tiek uzsvērta sākotnējā piepūles (tiņ cziņ) klausīšana. Viens no iemesliem, kāpēc tiek pieprasīti vieglums un mīkstums: kontaktā ar ienaidnieku nepieciešams vienmēr zināt par izmaiņām tā spēkos. Kad kontakts nonācis līdz spēka pienākšanai, tad vispirmām kārtām jādomā par pārveidošanu, bet pārveidošanā piepūle-cziņ bieži satur izlaišanu, kas tad arī tiek saukts par "pārveidošana un sitiens apvienojas vienā pārveidošanās un sitiena savienojumā". Kad izlaist piespiešanos? Pievērsiet uzmanību momentiem un pozīcijām, kurus būtu jāapgūst: 
a) Sist pa tukšo. Izmantot tā saucamos  lielās robežas 8 paņēmienus, kuri liek pārinieka spēkam nolaisties tukšumā. Pēc uzbrukuma piesaistes (iņ cziņ) un nolaišanas tukšumā ātri tiek izlaists uz to.
b) Tiešs sitiens un sitiens sasaistītajam. Izlaiž tajā virzienā, kurā iet viņa sasaistītā piepūle-cziņ. Spirālveida piepūlē-cziņ šķērsām uzvar taisno, bet taisnais uzvar šķērsām veikto, sekošanas pozīcijā aizņemas spēku un atsviež to. 
c) Sist pa ieliekto. Kad pārinieka rokas zaudē atstarošanas-pen piepūli un ieliekums tuvojas pielipšanai mugurkaula apvidū, tad mana piepūle tiek ātri izlaista uz centrālo līniju (uz mugurkaulu, parasti saka: uz lielo galveno nometni), piespiežot to zaudēt svaru.
d) Sist pa izliekto. Atklājis, ka pretinieks ir saliecis plecus, ātri izlaiž uz viņu, sekojot tā saliekšanas piepūlei. 
e) Sist pa plauktu (elkoņiem). Nepieciešams tikai, lai elkoņi uzpeld augšup un nostiprinās tur - tūlīt jāveic viņa elkoņu locītavu aizmugures satvēriens (rokas izgriešana) un izlaiž uz viņu. 
f) Sist pa izbailēm. Taiczi-cjuaņā ir daudz tukšo māņu piepūļu. Piemēram, tiek biedēts no augšas - izņem no apakšas, un otrādi. Ir pozīcija, kur tiek izņemts uzreiz no trijiem apļiem - no augšējā, vidējā un no apakšējā (piemēram, formās "briljanta spēkavīrs berž piestā", "priekšējā un aimugures ievilināšana", "dubultā pēdu celšana", "labā pēdas berzēšana" un citās). Līdzko pretinieks nobīstas, sastingst, sapinas - tūlīt pat jāizlaiž.
g) Aizver - pēc tam izlaiž. Lai es aizveru (he) pretinieka augējās vai apakšējās ekstremitātes (atvairu, sapinu) - tad ar muguras pievērsto piepūli izlaižu. Kopumā, kad manas rokas ir ārpusē viņa rokām, es aizveru un izlaižu, bet atrodoties iekšpusē, es aizņemos un izlaižu. 
h) Uz leju nokarājas, uz ārpusi atverās, ar domu tiek vesta piepūle-cziņ. Kad mans spēks iegremdējas (piespiežu-aņ) pretinieka saknes locītavā, bet pretiniekam ir pretdarbības spēks, tad tūlt pat izlaižu ar ieberzēšanu (co) uz priekšu-augšup un ar palaišanu-ļuj uz augšu. 
i) Sākumā ievilina, pēc tam izlaiž. "Karotājam neapnīk apmāns". T.i."sākumā dod - pēc tam pieprasa, no sākuma pieprasa - pēc tam dod", "gribi no kreisās - iesākumā no labās puses, gribi no augšas - iesākumā no apakšas" u.tml. Tas saucas - izlaišanas paņēmiens ar lūzumu, kur tiek savienoti ievilināšana un sitiens.
j) Izlaišanas metode ar augšas-apakšas sapīšanu un apgriešanu (vēl to sauc par "velniņš berž piestā") u.tt. Bez tam, no kustību mehānikas pozīcijas puses vajag pētīt, kā pretiniekam likt zaudēt līdzsvaru. Ja izmanto lodes šķelšanas līnijas principu (tas ir jebkuras vienības apkārtmērs), tad ienākošais spēks noslīdēs. Izmantojot sviras metodi, pretinieks ir spiests zaudēt līdzsvaru. Izmantojot spēku pāru principu, sakojot to ienākošajam spēkam, pretinieks tiek atsviests spirālē. Bez tam, izmantojot berzes spēku un elastības spēku lai pārveidotu sitienu un izlaišanu (atsviešanu). 
Pie jebkuras atsviešanas metodes vajag sekot saknes locītavām: mani barojošās un pretinieku iznīcinošās saknēm; mani nostiprinošās un pretinieku šūpojošas saknēm. Parasti pie paņēmienu noslīpēšanas un un trenējot piepūles izlaišanu, visu laiku jāseko pēdu sakņu stabilitātei. Virzienu maiņu, leņķi, smaguma centru, pagrieziena asis (papēdis-ass vai pazole) jāredz ļoti skaidri, lai nosargātu paša līdzsvaru un sava ķermeņa stabilitāti. Līdzko savienoji rokas ar citu cilvēku, vajag domās sekot līdzi viņa pēdu saknēm, visādi izjaukt tā sakņu locītavas un saglabāt sava smaguma centra stabilitāti. Nodarbojoties, parasti pastāvīgi tiek sekots sakņu barošanai, to iztaisnošanai un nostiprināšanai.  

5. SPĒKS.

Esi apguvis taiczicjuaņa likumus, uzzināji tā principus, ar tehnisko sitienu metodēm arī tiki skaidrībā un saprati, kā tiek izmainīts spēks. Bet kā lai palielina savu reālo darba spēku? 
Darba spēks (gunli) - taiczicjuaņa pamati. Gan lielie, gan mazie ušu meistari tiek vērtēti pēc to darba spēka. Protams, ka taiczicjuaņā darba spēki satur ārējo darbu (vaigun) un iekšēju piepūli (neicziņ). Pie mums tiek pieprasīta domas-enerģijas-spēka apvienošana ar ražojošo, dzīvības !!! un garīgo enerģiju. Čeņ Siņs savā "Stila Čeņ taiczicjuaņa shēmas un skaidrojumi" rakstīja, ka visupirmais taiczicjuaņā ir "pirmsākumu izbarošana un pamatu nostiprināšana". Faktiski runa gāja par it visa cilvēkā uzaudzināšanu un nostiprināšanu.

5. SPĒKS.

Esi apguvis taiczicjuaņa likumus, uzzināji tā principus, ar tehnisko sitienu metodēm arī tiki skaidrībā un saprati, kā tiek izmainīts spēks. Bet kā lai palielina savu reālo darba spēku? 
Darba spēks (gunli) - taiczicjuaņa pamati. Gan lielie, gan mazie ušu meistari tiek vērtēti pēc to darba spēka. Protams, ka taiczicjuaņā darba spēki satur ārējo darbu (vaigun) un iekšēju piepūli (neicziņ). Pie mums tiek pieprasīta domas-enerģijas-spēka apvienošana ar ražojošo, dzīvības un garīgo enerģiju. Čeņ Siņs savā "Stila Čeņ taiczicjuaņa shēmas un skaidrojumi" rakstīja, ka visupirmais taiczicjuaņā ir "pirmsākumu izbarošana un pamatu nostiprināšana". Faktiski runa gāja par it visa cilvēkā uzaudzināšanu un nostiprināšanu.
Bez spēka un tā izpratnes taiczi-cjuaņs kļūst par tukšu formu vai tam var būt tikai nedaudz atveseļojoša loma. Skolotājs Čeņs bieži teicis: "Spēkam pienākas 7 daļas, tehnikai - 3 daļas". Darba spēks satur spēku un tehniku, tāpēc, nepieciešams mantot un vispusīgi attīstīt visa ķermeņa kvalitātes - tādas, kā spēks, izturība spēkā, kustīgums, ātrums, atslābums-mīkstums, daņtjaņ lauka darbs, domas spēks, apziņas spēks, žults daudzums, gars, tehnika un daudz kas cits. To treniņu saturu nevar aizvietot ar citiem veidiem (piemēram, ar darbu ar ieroci vai stumjošām rokām). 
Stāju trenēšana (cjaczi) ir ilgs process, kurš ietver sevī sevis izzināšanu un visa ķermeņa norūdīšanu. Tāpēc dažas kustības, kuras ir kaitīgas, veicot sitienus, stumjošajās rokās nedrīkst attīstīt, bet, stāju treniņos šīs kustības var gūt jūtamu attīstību. Nodarbojoties ar ieroci, ir grūti atstrādāt arī roku satvērienus un metodes. Tāpēc arī iepriekšējie skolotāji pieprasīja: ik dienas vairākkārt nodarboties ar vingrošanu (cjuaņ). 
Otrais. Nodarbības ar tikai vienu formu - faktiski, piepūles (facziņ) izlaišanas treniņš. Ja nodarbībā pievērst uzmanību ķermeņa aizssardzībai un roku sakrustošanai, tad ir labi nodarboties ar atsevišķām formām. Galvenais - iegūt no kompleksa to, ko uzskati par nozīmīgu, visvērtīgāko paņēmienu un veidu,kurš noderētu praksē. Tas jāatkārto vairākkārt. Ir grūti, tu piekūsti, toties ļoti ātri tiek paaugstināts darba spēks. 
Trešais. Nodarbība ar stumjošām rokām. Abas puses tiecas klausīt piepūli, barot piepūli (veicziņ), pārveidot piepūli (huacziņ), izlaist piepūli. Cenšas, lai  lielās robežas dažādie spēki veidotu pašradošās-pašpārvarošās attiecības (t.i. piecu stihiju attiecības). Tāpēc meistarību slīpē "to izzinot". Paaugstina kustīgumu taktilajā jūtībā, cenšas paplašināt pienākošā spēka lielumu, ko piesaista (iņ) un pārveido (hua) ar savu ķermeni, izplešot pienākošā spēka izšķīšanas platību. Cik tik iespējams, "arbaleta uzvilkšanas zonā" tiek piesaistīts ienākošais spēks. Kā teikts: "Bulta nevar caurdurt zīda audumu no Lu karaļvalsts". Tāpēc bieži runā, ka stumjošo roku apgūšanai "vajag iziet no sakāvēm". 
Liek uzsvaru uz meistarības celšanu pienākošā spēka izšķīdināšanā. Tiek panākta iespēja to iekļaut (žun) un uzņemt (duņ). Cik reizes atnāk - tik arī jāmāk. Pamatojoties uz tā, tiek trenētas arī atsviešanas (fafan), par ko tika iepriekš runāts. Vecais skolotājs Čeņs Čžaokujs nodeva 10 paņēmienus stumjošo roku trenēšanai, kuri visi ir ļoti efektīvi apgūšanai. 
Ceturtais. Darbs ar ieroci. Galvenokārt, tiek trenēts roku spēks, delmi, kājas, jostasvieta, nostiprinot sava ķermeņa darba spēku. Tas - papildinājums kompleksam. Ieroču nebūt nav jābūt daudz: jāapgūst vismaz 1-2 iecienītākie veidi. 
Piektais. Papildus treniņi. Tie satur 100 stājas ar plaukstām (bai ba čžuan), līniju, lielo nūju, lodi un lielās robežas riteni, dzijas uztīšanas šķērssiju, kā arī smilšu maiss, smagumu celšana un citi, pēc saviem ieskatiem. Tomēr, trenējot domas spēku, daņtjaņa spēku, saskaņojot ārējo un iekšējo elpošanu, ļoti efektīga ir ciguna stāja "simts plaukstu" (bai ba cigun čžuan). Jostasvietas piepūles regulēšanā sevišķu efektu dod lielās robežas lielās nūjas (taiczi dogan) sakratīšana(dou). Lielās robežas līnija (taiczi či) ir sevišķi efektīva, trenējot jostasvietas kustīgumu un plaukstas locītavu, sēžas muskuļu atslābināšanu unķermeņa lejas daļas  norūdīšanā. 
Sestais. Darbs ar iekšējo enerģiju. Jūsu īpašā uzmanība tika pievērsta ārējam darbam. Protams, ka trenējoties kompleksos bez ārējā darba ir arī iekšējais. Tas galvenokārt, satur domas, enerģijas un spēka savienojumu. Tiek akcentēta triju pušu trenēšana: domas spēka, elpas spēka un daņtaņa spēka treniņš. T.i. runa iet par meistarības iestrādāšanu "triju pirmsākumu apvienošana vienā": sākotnēji garīgās, dzīvīgās un ražojošās enerģijas (juaņšeņ, juaņci un juaņczin).
Pirmā vietā - apziņa (injaņ). Katrā formā un katrā kustībā tiek pieprasīta apziņas pievienošana, "it visur garu caurauž un tas dod sūci". Veicot kustības, iedomājas, ka priekšā atrodas dažādi pretošanās spēki, tos vēl sauc par naidīgi noskaņotajiem. Lai domas spēks aizsniedz pārinieka papēžus - pēc tam tiek izlaists (fa) uz priekšu-agšup, pretinieka papēži paceļas, un tas tiek izstumts. Doma ir šāda, bet vai tāds ir arī efekts? Tas atkarīgs no meistarības līmeņa. 
Kā vispusīgi attīstīt elpošanas funkcijas, nodarbojoties ar taiczicjuaņu, kā vienlaicīgi ar plaušu elpošanu pievērst uzmanību kapilārajai elpošanai un daņtjaņ! lauka elpošanai ar mērķi sakārtot un attīstīt cilvēkā apslēptās dažādās funkcijas? Starp saskaņotām un ritmiskām iekšējām un ārējām elpošanas funkcijām vispār attiecības ir šādas: izelpā līdzekļa lauks un "dzīves vārti" (daņtjaņs un minmeņs) tiek pacelti, sajūtama vibrācija, diafragma paceļas, krūts un plaušas tiek saspiestas, bet ieelpā daņtjaņs un minmeņs atslābst un punkts "iņ tikšanās" huejiņ tiek pavilkta augšup, diafragma iegrimst lejup, krūtis un plaušas paceļas.
Daņtjaņa spēks - faktiski ir jostasvietas spēks. Tas atrodas vēdera lejas daļā zem nabas, griežas un pārveļas pa kreisi-pa labi, uz augšu-uz leju, uz priekšu-atpakaļ, vadot ekstremitāšu un visa ķermeņa kustības. Kustības sākuma punkts :"jūras dibens" (haidi).
Triju pušu treniņš: apziņas spēku (domu), daņtjaņa un elpošanas - iekšējā darba svarīga, atslēgas daļa, tie caurauž visus iekšējā darba treniņus un iekšējā darba spēku, to nedrīkst neievērot nekādā gadījumā. Par šiem treniņiem jāskatās speciālajos rakstos "Par domas pielietojumu", "Par daņtjaņa iekšējiem grozījumiem", "Par rotējošās debess atvēršanu un aizvēršanu" grāmatā "Taiczicjuaņa principu īss apraksts".  

6. IZTEIKSMĪBA.Taiczicjuaņā ir nepieciešama izteiksmība, tāpat, kā stils un kolorīts. Par kaligrāfiju saka: "Mākslinieciskumā pirmais ir izteiksmība, formas kvalitāte tikai seko tai, un tikai tos apvienojošais var mantot senatni". Tas pats ir arī taiczicjuaņā. Citi ļoti cītīgi nodarbojas, to kustības nesatur daudz nepareizību, bet tajās nav enerģiskuma, nav taiczicjuaņa aromāta - vispār, iztrūkst izteiksmība. Tas ietekmē rakstura trenēšanu. Kad taiczicjuaņs tiek nosaukts par kultūru, runa ir tieši par to. Taiczicjuaņs ne tikai norūda tavu ķermeni, bet arī tavas jūtas, tavu psihi. Ne tikai paaugstina tavu ķermeņa kvalitāti, bet arī cilvēciskās īpašības. Dauziem, kuri nodarbojas, ir mainījies raksturs. Pateicoties savām īpašajām kustību metodēm tas ļauj trenēt domāšanu, gribu, jūtas. Un parādās tas caur izteiksmību. 
Faktiski izteiksmību noslīpē trenējoties taiczicjuaņā: notiek, rakstura, psihes, cilvēcisko īpašību nostiprināšana. Ķermeņa trenēšanai ir formālais, bet cilvēciskām īpašībām pastāv slēptās formas, kuras parādās iekšienē. Vingrošana - cilvēka īpašību jauna izpausme. Vecais skolotājs Čeņs bieži teica: "Kāds ir cilvēks - ar tādu vingrošanu arī nodarbojas". Man šķiet, ka izteiksmības izstrādei nepieciešams:
Pirmais - enerģiskums. Enerģiskumam pievērš uzmanību, nodarbojoties ar lielās harmonijas (taihe ši) pozu. Pirmkārt nepieciešams, lai nodarbībās ķermenis būtu iztaisnots,poza būtu noapaļota. Iztaisnošanu pieprasa paņēmieni korpusam(šeņ-fa): stāv tieši centrā mierīgi un ērti, bez nobīdēm. Kad korpusa paņēmienos tiek veidots centrālais izlīdzinājums, tad vibrē iekšējā enerģija un tiek sasniegts sekojošais: piepildās-piesātinās ārējā forma, atslābums pāriet - atspoguļojums (pen) noapaļojas, locītavas-saites paliek mīkstākas, kauli izlīdzinās. Visās kustībās tiecas ja ne uz apli, tad vismaz uz loku. Skatoties gareniski, redzi apjomīcu spirāli, bet skatoties šķērsām, redzi savstarpēji uzmauktus gredzenus, krūts un mugura izmainīta kā pūķis un kā čūska. Enerģiskums ir visuresošs, gan sabiezē, gan izklīst, uzmanīgs un brīvi-elegants.    
Otrais - jūtu izpausme. Psihiskais stāvoklis ir brīvs no bailēm, garastāvoklis mierīgs un miermīlīgs. Jūtu izpausme - faktiski ir dvēseles stāvokļa iziešana ārpusē. Ja nodarbību laikā taisa briesmīgas acis, sarauc uzacis, atver muti vai saspringti to saspiež, izbāž mēli, saspringst, nolaiž galvu, izrāda apjukumu, trulumu - tas viss ir nenormāli stāvokļi. Nodarbībās nikno uzbudinājumu jāaizvieto ar labsirdību. Visiem spēkiem cenšas panākt labu noskaņojumu, noskaņoties pozitīvi.
Trešais - ritmiskums. Mūzikā un dejās ir ritmi, tāpat arī vingrošanā. Ritmiskums ir gan lēnais, gan ātrais, ar saviem intervāliem. Parasti piepūli-cziņ uzkrāj lēni, bet izlaiž ātri. Uzkrāšana un izlaišana ir savstarpēji saistīti. Ir atvēršana (kai) un aizvēršana (he), tie dzīvo viens otrā. Ir aizgriešanās (czjuaņ) un atlaišana (fan), kuri ir savstarpēji savienoti. Piepeši piesaista (iņ) piepeši uzbrūk (cziņ), tie viens otru nomaina. Ir pacelšanās vai izcelšanās un iegrimšana, tie iet pa spirāli. Darba veikšana atgādina viļņu velšanos. Krūts un jostasvieta svārstās kā pūķis un kā čūska, izrādot lielās robežas rotējošo ritmu. 
Tādā veidā vingrošanai ir ritmi, un tā neved pie noguruma, novērojams skābekļa metabolisms, nodarbibu beigās elpošana ir normāla, svīst, bet neaizelšās.
Ceturtais - par acu garu (skatienu). Acu gars (jaņšeņ) - logs czin-ci-šeņam. Šis mūsu komplekss galvenokārt pieprasa, lai acis skatītos ne tikai uz ienaidnieju, bet, bez tam arī tiktu mesti skatieni pa labi-pa kreisi. Acis mirdz - ir garīgā enerģija (vai gars, šeņ), tās krāsas ir diženas un brīnišķīgas. Galvu nedrīkst nolaist, atmest, sagriezt. Galva kustas, sekojot ķermenim, acu gaisma šauj uz 4 pusēm, gan taisni skatās, gan spīdinot pārmērīgu gaismu, lūkojas pa labi un pa kreisi.Acu gaismai jābūt iebiedējošai, bet nedrīkst būt iebiedētai, jāizrāda dabisku labsirdību, dvēseles plašumu un gara solīdumu. 
Piektais - burvība.Runa iet par lielās robežas burvīgumu,par burvīgu lielās robežas filosofisko principu un iņ-jana izjušanu.
Tas atspoguļojas vingrojumos un arī uz gara stāvokļa. Caur vingrošanas filosofiskajiem principiem tiek izzināti arī cilvēka dzīves filosofiskie principi. "Vingrojot, nodarbojas ar ķermeni un arī ar raksturu". Pie tam tiek domāts arī par cita cilvēka interesēm, par tā darīšanām. Un, domājot par otru cilvēku, tiek domāts arī par vingrošanas filosofiskajiem principiem. Ar vingrošanas palīdzību parādās arī tava gara stāvoklis, un vingrošana ietekmē šo stāvokli. Tāda ir dialektiskā sakarība. Vingrošana pieprasa stāvēt taisni un pa centram - un visā ķermenī enerģija iztaisnojas. Vajag saskaņot stingrais ar mīksto - arī dzīvē iemācīsies saliekties un iztaisnoties. Tā ka ir izplešanās gars un uzmanīguma !!! stils. Runāsim par atvēršanas un aizvēršanas savstarpēju sadzīvošanu, par uzņemšanas un izspļaušanas iespējamību - arī cilvēciskajos darījumos var vākt, bet var arī izmainīt.   
Vingrošanā ir dzijas tiešā un atpakaļuztīšana. Darījumos arī ir gan tiešas un atpakaļejošas situācijas. Negatīvajā situācijā tiek meklēts pozitīvais, tie abi var tikt izmantoti. Runā, ka vieglums un iegremdējamība  atrodas savstarpējā gatavībā, dēļ piepildījuma neeksistē bailes, var piepildīties - var mainīties. Arī cilvēku darīšanās jāpanāk iegremdēšanās lietas, darba izpildē, ir iespējama labvēlība un iecietība. Runājot par harmoniskumu - arī darbībā harmonija i vērtība, tā tiek radītas labas vispārcilvēciskas attiecības, sabiedriskie sakari, savstarpēja sadarbība ar dabu. Vingrošanā tiek runāts par savākšanu un par attīšanu, bet cilvēciskās darbībās vajag iegremdēties pieticībā, stingrībā un elegancē.Es esmu bieži teicis, ka "izsmalcinātība, elegance ir jāvirza dienām un mēnešiem, stingrību padarīt par izpētes priekšmetu". Tā ka vingrošana - tas ir darbs kaujas mākslā, tāpat arī gara kvalitāte. 
Kopumā, nodarbojoties ar vingrošanu, tās izzināšanas procesā vajadzētu, lai taiczicjuaņa filosofiskie principi un cilvēka dzīves principi ietekmētu viens otru un savstarpēji bagātinātu. Nodarbībās noskaņojums un dvēseles stāvoklis atspoguļo to, kāds tad ir šis konkrētais cilvēks. Īsi runājot, lielās robežas vingrošana kļūst dzīvei nepieciešama, un dzīvē eksistē lielās robežas principi. No šejienes mūsu vingrošanas mistiskais spēks. Tajā pat laikā mēs, dzīvodami pasaulīgu dzīvi, nodarbojoties un nododot citiem, arī mums ir jāizrāda savu cilvēcisko īpašību mistiskais spēks. 
Nodarbojoties ar vingrošanu, apvieno tās principus ar filosofijas principiem, sirsnību un bioloģiju. Norūdās ķermenis un dvēsele, psihe arī tiek norūdīta, tā ka forma un gars trenējas kopā, kantainais un apaļais - abi ir gatavībā; ķermenis - un tā pielietojums, garīgums - un māksla, civilais - un militārais, gatavībā ir abi. Viss tas noved pie šķēršļus nezinošā smalkā izplatījuma, kur "debesis un cilvēks harmoniski savienojas vienā". Van Czuņjue par to runāja kā par kaujas ratos ielēkšanas etapu, kā par "garīgās apgaismības sasniegšanas pakāpienu". 
Augstāk aprakstītās sešas treniņa puses savstapēji cauraustas, tās ir viena ar otru sakausētas, viena otrai palīdz un savstarpēji izglīto.
Jābūt savāktam, pārvarēt grūtības, uzstājīgi praktizēt, cītīgi pētīt, vairākkārt nokļūstot līdz būtībai, patērēt daudz laika - tad noteikti gūsi panākumus. Tā ka es šeit runāju par treniņa komplekso procesu, kur "seši apvienojas vienā".
Iespējams, ka ne viss ir precīzi pateikts, iesniedzu jums izskatīšanai. Visiem paldies. (Karsti aplausi.)