PAR BĀZES TEHNIKU TAICZICJUAŅĀ

Ma Huns

1. Standarta kustības - meistarības pamati taiczicjuaņā.

Iespēja realizēt taiczicjuaņa trīs pamatfunkcijas - atveseļojošā, sporta (kaujas) un estētiskā - pirmām kārtām atkarīga no standarta pamatkustību un pozu noslīpējuma. Populārs taiczi meistars un teorētiķis Čeņ Piņsaņs, būdams Čeņ dzimtas sešpadsmitās paaudzes pārstāvis uzskata, ka meistarība atnāk, tikai regulāri atkārtojot kompleksus. Čeņ skolas pamatlicējs - Čeņ Fake katru dienu līgz 30 reizēm pildīja kompleksus. Mans skolotājs Čeņ Čžaokujs teica šādi: "Standarta kustības - ir svarīga taiczicjuaņa pamattehnika, jo katra kompleksa kustība ir efektīvu, kaujās pārbaudītu  paņēmienu iemiesojums. Visos kaujas mākslu veidos no sākuma tiek atstrādāti atsevišķi paņēmieni, kuri turpmāk veido ķēdi ar viens otram sekojošām kustībām, tā sauktiem kompleksiem, ar kuru palīdzību tiek sasniegta pildīto kustību atbilstība divcīņas prasībām. Standarta kustības tāpat ir pāru vingrinājumu pamatā - "stumšana ar rokām" , kuru pildot, pārbauda kompleksu atstrādāšanas pareizību. "Stumšana ar rokām" ir pāreja no formalizētiem paņēmieniem pie reālas kaujas. Praktizējot "Stumšanu ar rokām", bet neatstrādājot kompleksus, kaut arī spēj zināmā mērā apgūt pretošanās tehniku, tomēr nevar izveidot precīzu kustību iemaņu izpildi, bieži noved pie nepareizu kustību nostiprināšanas, kā rezultātā, sasniedzot noteiktu tehnisko līmeni, nevar rēķināties ar turpmāko progresu". 

Kāpēc iepriekšējo paaudžu taiczicjuaņ meistari tik lielu uzmanību veltīja kompleksiem? Gluži vienkārši tāpēc, ka tikai tajos var pilnībā realizēt visus trīs taiczicjuaņ vērtību aspektus: veselības stiprināšana, kaujas  meistarība un estētiskums. No atveseļošanas funkcijas viedokļa taiczicjuaņa kompleksu vērtība ir tajā, ka uz viņu bāzes notiek "sēklas", ci un gara pārvēršanās un to "nostiprināšana". 
Kompleksu loma taiczicjuaņā kā kaujas mākslas paveids ir tajā, ka atstrādāšanas procesā var līdz sīkumiem noslīpēt reālos kaujas paņēmienus, piemēram, sitienus ar celi, elkoni, kāju, kuru pielietošana  nav atļauta ne "stumšanā ar rokām", ne brīvajā sparringā (saņda). Bez tam, pateicoties savam estētiskumam, šie kompleksi spēj cilvēkā atmodināt augstās jūtas. Vienā vārdā - bez standartkustībām nav taiczicjuaņa. Diemžēl, to neizprot tie, kas iestājas par "domas" prioritāti pār "formu", vai "formas" pār "domai", par "stumšanas ar rokām" pārākumu par pamatkustībām, vēl vairāk kļūdās tie, kuri vispār noliedz pamatkustību nozīmīgumu. 

2. Standartkustību sešas sastāvdaļas.

Ja mēs esam nonākuši pie secinājuma, ka standartkustības ir visa taiczicjuaņa pamatā, tad loģisks būtu jautājums, ko vajadzētu darīt, lai šī bāze būtu optimāla un pilnvērtīga. Lai atbildētu uz šo jautājumu,  ir nepieciešams analizēt standartkustību sastāvdaļas, kuras, kā minimums - sastāv no "ārējās formas", "iekšējās enerģijas", praktiskā aspekta, funkcionalitātes, izteiksmības un teorētiskajiem principiem. 

1. Stingra "ārējā forma". Taiczicjuaņa apgūšanai, līdzīgi, kā rakstībai vai zīmēšanai būtu jāsākas ar tēlam atbilstošu kustību un ķermeņa pozu kopēšanu. Tādēļ, kā minimums, ir jāpievērš uzmanība šādiem momentiem: 
a) vissvarīgākais moments - pareizs ķermeņa stāvoklis;
b) kustības veikšanas sākuma punkts, trajektorija, leņķa un virziena izmainīšana, beigu punkts;
c) roku stāvoklis un kustības. Īpaši jāievēro princips "dzijas izvilkšana" ;
d) kāju stāvoklis un kustības. Īpaši jāievēro princips "dzijas izvilkšana" kāju pacelšanas un nolaišanas laikā;
e) krūšukurvja un jostasvietas "atvēršana un aizvēršana". Pagrieziena leņķis un virziens;
f) smaguma centra pārnešana;
g) skatiena virziens;
h) elpošana.

2) Ideāla "iekšējā enerģija". Par pilnvērtīgām cigun nodarbības var uzskatīt tikai ievērojot stingras "ārējās formas" un pilnīgas "iekšējās enerģijas" vienotību. "Iekšējā enerģija" - ir neredzama un netaustāma, bet tomēr reāli eksistējošs spēcīgs materiāls spēks, izveidojies ļoti cieša "sēklas", ci un "gara" " savijuma"  rezultātā. Cilvēka "iekšējā enerģija" ir sarežģīts veidojums, kuru baro daudz dažādi avoti. Vispusīga šīs cilvēkā atrodošās "Lielās robežas enerģijas" izpētīšana ļauj noteikt tās specifiku.
 a) "Visaptverošā enerģija". "Iekšējās enerģijas" apzīmējums kā "visaptverošā" ir divējāda nozīme. Pirmkārt, šī enerģija sasaista harmoniskā vienotībā visus cilvēka orgānus un ķermeņa daļas, un Otrkārt, kļūst par spēku, kurš nodrošina cilvēka un dabas mijiedarbību. Piemēram, "iekšējā enerģija" uzņem sevī zemes "elastību" dažu elementu izpildes laikā, kā ķermeņa atslābums vai "zemes grābšana ar pieciem pirkstiem", "atbalsts uz pilnas pēdas", "stumpošais solis", "kāju sakratīšana", utt., tādējādi apvienojot cilvēka darbības un dabas pretdarbības spēku. 
b) Enerģija - serde. Nosūta "iekšējo virpinājumu" no daņtjaņa pa visu ķermeni. Taiczicjuaņa teorija vēsta: "Pats galvenais sastāv kustībā un pārvērtībās krūtīs un jostasvietā". Šīs kustības un pārvērtību centrs atrodas daņtjaņā. 
c) "Iekšējā" ci aktivitāti atbalstošā enerģija un elpošanas saskaņotība. 
d) Simetrijas enerģija, iņ un jan "savstarpējais atbasts. Van Czuņjue darbā "Par taiczicjuaņu" ir teikts: "Iņ un jan savstarpējais atbalsts ir arslēga uz enerģijas izpratni". Ko nozīmē "izprast enerģiju"? Tas nozīmē tikai vienu - apzināt, kas ir "iņ un jan savstarpējais atbalsts. Šis jēdziens no vienas puses, nozīmē simetriskumu un iņ un jan konfrontāciju, bet no otras puses nozīmē to abpusēju atkarību vienam no otra, savstarpēja viens otra papildināšanu un vienotību. Taiczicjuaņā konkrēts iņ un jan "savstarpējā atbalsta" iemiesojums ir "cietā" un "mīkstā" saskaņotība, kā arī "aizvēršana" un "atvēršana", "vieglums" un "nogrimšana", "tukšuma" un "piepildījuma" savstarpēja atkarība, utt.
e) "Dzijas izvilkšanas" enerģija. Tā nav vienkārši uztinoša kustība. Ar šo jēdzienu tiek apzīmēts viss "sēklas ci" darbs, plūstot pa enerģētiskajiem kanāliem, iekšējiem orgāniem un muskuļaudiem, tā saistīta ar iekšējās enerģijas pavājināšanos un pastiprināšanos, un to var iedomāties spirāles veidā. Taiczicjuaņā "dzijas izvilkšanas" enerģija atrod savu attēlojumu tādos jēdzienos un elementos, kā "pielipt un sekot, būdams pielipis", "atslābināti, mīksti, apaļīgi, lokani", "izmaiņu un sitiena saskaņotība". "Asins un ci plūsmas attīrīšana, iekšējo orgānu funkcionēšanas regulēšana, tikpat lielā mērā atkarīgi no "dzijas izvilkšanas" enerģijas. 
f) "Slāņošanas" enerģija, piemēram "kreisais caur labo". Šādā izpratnē "iekšējā enerģija" tāpat ietver sevī krūšukurvja un jostasvietas "atvēršanu" un "aizvēršanu", kā arī pielikto pūļu atgriezeniski-ienākošais raksturs. 
g) Līdzsvarošanas enerģija, piemēram, "no priekšpuses izvirzās, aizmugurē samazinās" vai "pēc pacelšanās seko nolaišanās".
h) Viļņveidīgā kustības nodošanas enerģija no vienas ķermeņa daļas citai, no viena žesta otram. Šeit jāatdala enerģijas producēšanas vieta, tās kustības maršruts un piemērošanas galapunkts.
i) "Sākuma un beigu atbilstības" enerģija. Šis "atbilstības" princips ir analogs kaujas mākslas noteikumam: "sitiena sākums atbilst tā izbeigšanai" un "sitiena izbeigšana atbilst tā sākumam", "atbilstība starp sitiena sākumu, vidējo daļu un nobeigumu".
j) "Centrālās stabilitātes" enerģija. Uzrodās tikai secīgi mainoties "tukšumam" uz "piepildījumu".
k) "Griezošā dzirnakmens" enerģija ar mugurkaulu, kā asi.
l) "Atslābšanas, lokanības, atsperīguma un sakratīšanas" enerģija. 

3) Ļoti izteikts kaujas novirziens. Tā vai savādāk - taiczicjuaņ ir kaujas māksla, un tā dvēsele ir dūru cīņa. Tāpēc kaujas novirziens ir tradicionālo formālo vingrinājumu svarīga sastāvdaļa. Balstoties uz to, atstrādājot kompleksus, jārēķinās ar šādiem momentiem: 
a) izpildot jebkuru kustību, jāņem vērā varbūtējā pretinieka iespējamā atrašanās vieta, viņa uzbrukuma virziens un jāiedomājas savas rīcības raksturs;
b) nepieciešams apsvērt katras kustības kaujiniecisko nozīmīgumu, analizēt un skaidri izprast vispārīgo kompleksa kaujas būtību, lai pilnībā realizētu taiczicjuaņa, kā kaujas mākslas paveida potenciālu;

4) Augsta funkcionalitāte. Taiczicjuaņa atveseļojošā, kaujas un estētiskās funkciju realizēšana kļūst iespējama, pateicoties "reālam spēkam". Pilnvērtīgi taiczicjuaņ treniņi prasa uzrādīt dažādas fiziskās dotības: spēku, ātrumu, izturību, lokanību un reakcijas ātrumu. Tajā sakarībā, nodarbību efektivitātes celšanai var atzīmēt šādus paņēmienus:
a) pildīt kompleksu vismaz līdz desmit reižu dienā;
b) trenēt izturību, dodot priekšroku zemajām stājām, kuras skolotājs Čeņs sauc pa "kustīgajiem stabiem". Tas ir labs paņēmiens kāju spēka stiprināšanai;
c) atstrādāt kompleksus pēc elementiem, "izjaucot" vingrinājumu uz atsevišķām kustībām. Jauniem un vidēja vecuma cilvēkiem var rekomendēt daudzkārtēju katra elementa atkārtošanu ar pakāpenisku atkārtojumu skaita palielināšanu, kas nodrošina augstu nodarbību intensitāti. Treniņi jāveic mentora vadībā;
d) "stumšanas ar rokām" gaitā jāatstrādā reakcijas ātrums, kā arī tādi elementi, kā "sekot, būdams pielīmējies", "rīkoties pēc situācijas", "radīt stuācijas", "kustību un sitienu saskaņa";
e) pamatnodarbību apvienošana ar palīgvingrinājumu izpildi, kuri veicina roku, plaukstu, jostasvietas un starpenes nostiprināšanu, kā arī iemaņas "spirālveida griešanās" izveidošanos. Šādi vingrinājumi būtu: kociņa virpināšana, bumbiņas burzīšana, riteņa griešana, vārpstas virpināšana, sitieni pa smilšu maisu. Pildot pēdējo vingrinājumu, jāievēro, ka taiczicjuaņā sitieni pa smilšu maisu atšķirās no analogiem vingrinājumiem, piemēram, boksā. Šeit sitieni jāveic, ievērojot "atslābšanas, lokanības, atsperīguma" principus;
f) kopleksu pildīšanas laikā atkārtojoši izmantot ātros un lēnos tempus, kas veicina lēnības un straujuma saskaņošanas mākas rašanos.

5) Izteiksmība. Visās ķīniešu tradicionālās kultūras nozarēs, vai tā būtu kaligrāfija, glezniecība, teātris vai mūzika,  ir novērojama īpaša izteiksmība. Nav izņēmumus arī taiczicjuaņs, tam ir sava burvība, savs kolorīts. Iepriekš jau tika runāts par to, ka taiczicjuaņs - ir kaujas mākslas veids, kurš virzīts uz gara un ķermeņa pilnveidošanu. Nu ir nepiešams piebilst, ka bez augstās ētikas, sevišķām personīskām īpašībām un cēluma taiczicjuaņā nevar sasniegt meistarības kalngalus. Nodarbības šajā vingrošanā - teicama garīgās audzināšanas skola. Pildot kompleksus, izteiksmība tiek panākta ievērojot sekojošus noteikumus:
a) senās ķīniešu filosofijas kategoriju zināšana un saprašana, kā piemēram "Lielā robeža", iņ un jan, jo tieši tie ir pamatā ķīniešu tradicionālās kultūras specifikas avotam; 
b) taiczicjuaņ principu saprašana: aukstasinīgi sagaidīt bīstamo, neuzbrukt pirmajam, būt pārliecinātam par uzvaru, vienmēr palikt dabiskam;      
c) ar taiczicjuaņ palīdzību ieaudzināt idejiski-tikumiskās īpašības,sevišķo gara un veselīguma attīstīšanu cilvēkā, apvienojot "stingrumu" un "mīkstumu".Taiczicjuaņam piemīt liela ietekme uz apkārtējiem, iedarbojoties ar lielu garīgu spēku;
d) kompleksu ritmiskuma un melodiskuma ievērošana. Ja ķīniešu glezniecībā audekla ieceres harmoja tiek sasniegta ar punktu un līniju palīdzību, tad par taiczicjuaņu var teikt, ka tās tēlu rindas  melodiskums tiek veidots uz visu ķermeņa daļu augstas saskaņotības pakāpes rēķina. Cilvēkam ir jālīdzinās ūdenim, atnākot gan kā kautrs vilnītis, gan kā pamatīgs cunami vilnis. Prasība "viss ķermenis mīksts, it kā bez kauliem, un pēc tam - pēkšņa atvēršanās" vislabāk ilustrē taiczicjuaņa metodiku.

6) Atbilstība teorētiskajiem principiem. Nepieciešams pētīt taiczicjuaņa pamatus un vadīties pēc tiem, atstrādājot kompleksus; panākt, lai katra kustība, katrs paņēmiens tiktu pildīts pilnīgā atbilstībā ar teorētiskajiem principiem. Tādēļ nepieciešams pievērst uzmanību šādiem sagatavošanās aspektiem: 
a) noskaidrot teorētiskos principus, kuri ir konkrētā kompleksa pamatā un to sakars ar tradicionālo ķīniešu filosofiju;
b) balstoties uz tradicionālās ķīniešu medicīnas teoriju, it sevišķi rēķinoties ar tās holistiku un mācību par enerģētiskajiem kanāliem, noskaidrot "iekšējā darba" raksturu taiczicjuaņā;
c) izanalizēt taiczicjuaņa atveseļojošo funkciju no mūsdienu fizioloģijas un psiholoģijas skatu punkta;
d) izprast "iekšējās enerģijas" un kaujas paņēmienu darbības principus, attiecinot uz cilvēka ķermeņa mehānismu un fizikas likumiem;
e) panākt taiczicjuaņa izteiksmīgumu, orientējoties uz zināšanām estētikā:
f) izpētīt slavenu senāko taiczicjuaņ speciālistu  klasisko teorētisko mantojumu, mācīties atdalīt graudus no sēnalām, un izmantot visvērtīgāko no viņu pieredzes.

3. Standartkustību apgūšanas ceļi.

Kompleksu pētīšanas process īstenībā ir nepārtraukts kustību korekcijas process, tā piepildīšana ar iekšēju saturu. Sākuma procesam jābūt "Ievadam taiczicjuaņā", kad skolotājs burtiski sakošļā kustību, elements pēc elementa. Mans skolotājs Čeņs lekcijās grupām un individuālo nodarbību laikā vienmēr jautāja: "Vai jūs vēlaties mācīties pamatīgāk vai ātrāk?". Sāds jautājums nav dīks vai bezjēdzīgs, tas ir noteikts apmācības procesā radušās savstarpēji saistītās "ātri" un "lēni", "rupji" un "smalki" kategorijās. Ja sākuma posmā skolotājs izskaidro un parāda, kā pareizi pildīt to vai citu kustību, un apmācāmajam ir iespēja kopēt skolotāja darbības, tad, neskatoties uz samērā zemiem apmācības tempiem (piemēram, viens komplekss gadā), tomēr kopumā taiczicjuaņa apgūšanas process virzīsies ātrāk. Visas kustības var palēnināt, ievērojot nepātrauktības principu. 

Kopā ar skolotāja darbu apmācāmajam pašam vajag būt gatavam cītīgam darbam kustību slīpēšanā un kļūdu labošanā. "Stingrs skolotājs top no laba skolnieka". Bez uzstājīgas kustību atstrādāšanas skolotāja vadībā nepieciešams pastāvīgi pilnveidoties nepārtrauktu patstāvīgu praktisko nodarbību laikā. Katrai tādai nodarbībai ir jāvirza apmācāmais soli uz priekšu, lai arī šis solis būtu niecīgs, maznozīmīgs. Katrai tādai nodarbībai ir jākļūst par soli uz meistarības kalngaliem.

Nodarbojoties ar taiczicjuaņu ir jāmaina vietām formalizētie kompleksi, "stumšana ar rokām", atsevišķi paņēmieni un palīgvingrinājumi, pie kam kompleksiem jāieņem galvenās vietas. "Stumšana ar rokām" jāizmanto standartkustību atstrādāšanas rezultātu pārbaudei. Atsavišķiem paņēmieniem un palīgvingrinājumiem jākalpo par kompleksu funkcionalitātes pastiprinātājiem, kuru izpildīšanai jābūt par ikdienas nodarbību pamatu, bet "stumšanu ar rokām" un atsevišķie paņēmieni var tikt atsrādāti tikai periodiski. 

Sešu sastāvdaļu pilnveidošana, izņemot pirmo (ārējo formu), kura ir obligāta un pamatnoteicoša, var tikt mainītas vietām bez jebkādiem laika ierobežojumiem, vadoties no to individuālajām īpatnībām, vajadzībām un esošajiem apstākļiem. Tomēr, pilnvērtīgai visu sešu sastāvdaļu realizācijai stingras bāzes iegūšanai viena formalizēta kompleksa  veidā, nepieciešams vismaz trīs gadus cītīga darba ar pastāvīgām pieredzējuša mentora konsultācijām un vēl apmācāmajam jābūt ar spējām un ar uzstājību.